Kādas ir mullīta termiskās īpašības?
Mullīts ir nosaukts pēc Mull salas (Skotija), kur tas pirmo reizi tika aprakstīts dabā. Neraugoties uz to, ka dabiskajos iežos tas ir retums, iespējams, nav minerālfāzes, kas tiek uzskatīta par tik pamata keramiku, piemēram, mullītu. Mullīta izcilā pozīcija ir dokumentēta ar milzīgu skaitu zinātnisku un tehnisko rakstu, kas publicēti pēdējos gados. Īpaši vērtīgi šajā kontekstā ir Deivisa un Paska, Aksay et al. un Schneider et al.

Mullīta nozīmi tradicionālajā un modernajā keramikā var izskaidrot ar materiāla īpašībām: zems blīvums, augsta termiskā stabilitāte, stabilitāte smagā ķīmiskā vidē, zema siltumvadītspēja un labvēlīga izturība un šļūdes izturēšanās. Būtiskākā mullīta un mullīta keramikas īpašība, kas izskaidro tās formas stabilitāti augstā temperatūrā un lielisko termisko triecienizturību, ir zemā termiskā izplešanās. Neleģēta aglomerāta un kausēta mullīta, kā arī ar Cr leģēta (11,5 masas % Cr) termiskās izplešanās dati pēc struktūras2O3) un ar Fe leģēts aglomerēts-mullīts (10,3 masas % Fe2O3) tika savākti, izmantojot augstas precizitātes Gvinjē rentgenstaru difrakcijas mērījumus starp istabas temperatūru un 900 grādiem. Šie mērījumi apstiprināja mullīta zemo vidējo lineārās izplešanās koeficientu (<5.5×10−6), ko nosaka ar dilatometriju. Rentgena Gvinjē pulvera un monokristālu pētījumi (Bonda metode) liecināja, ka mullītam ir nelielas izplešanās līknes slīpumu izmaiņas no aptuveni 400 līdz 500 grādiem.


